Jūsu uzmanībai piedāvājam stāstu izlasi par to, kā pieaugušie saskārās ar notikumiem, kas lika viņiem aizdomāties.

Pusaudžu kompānija, apmēram 15-16 gadus veci, ieskaitot mani, nolēma, ka būtu interesanti pārbaudīt savu drosmi. Un mēs neizdomājām neko labāku, kā naktī doties uz kapsētu (tā atrodas mežā, aiz kapsētas — purvs). Aizgājām, vienojāmies, ka iesim viens pēc otra dziļāk un atgriezīsimies. Es devos. Tur ir сeļu sazarojums — viena taka ir labāka, gar kapsētu, bet otra ir aizaugusi, tā ved garām visvecākajām kapa vietām uz purva pusi. Es aizgāju līdz sazarojumam, pagriežos un dodos pa labāko taku. Eju, eju, un pēkšņi saprotu, ka neesmu tur, kur vajadzētu būt, vecās kapa vietas gandrīz beigušās… Pagriežos atpakaļ, līdz sazarojumam tieku bez problēmām. Mēģinu iet, bet аtkal esmu uz izaugušās taciņas purva pusē. Nu jau sāku baidīties, griežos atpakaļ, bet vairs nesaprotu, kur ir sazarojums. Pat prātā neienāca pasaukt pārējos, lai nāk palīgā. Un tad, kad jau man sākās panikas lēkme, pēkšņi kaut kas paņem mani aiz rokas! Un man kļuva labi un mierīgi. Šis nezināmais spēks aiz rokas aizved mani  pie vecmāmiņas un vectētiņa kapa vietām — un pazūd. No turienes līdz meža malai ir rokas stiepiena attālumā…

(AtiragraM)