1148. gadā dvēsele Edoni inkarnējās, lai veidotu vīrieti, ko pieaugušu sauks vārdā Čao-Cun-Mintavi. Edoni inkarnējās Ķīnā — valstī ar ļoti augstu garīgās izglītības līmeni, tāpēc dzīve solījās būt ļoti interesanta.
Edoni puisīša tēvs un māte bija samērā turīgi lauksaimnieki, kuri nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Šī nodarbošanās bija viņu iztikas avots, kas apmierināja visas vajadzības.
Drīz pēc Edoni puisīša piedzimšanas, vecāki radīja vēl vienu bērniņu, un ātri vien piedzima meitenīte. Diemžēl māsiņa nodzīvoja tikai 6 mēnešus un smagas slimības nomocīta nomira.
Edoni jau bija paspējis iemīlēt mazo māšeli, tāpēc kopā ar vecākiem smagi pārdzīvoja viņas nāvi, bet ikdienas pienākumi palīdzēja ātri aizmirst šo traģēdiju un dzīve atkal ievirzījās normālās sliedēs.
Čao-Cun-Mintavi daudzas zināšanas ieguva pašmācības ceļā, jo mājās bija daudz vērtīgu grāmatu. Vecāki, redzēdami dēla lielo tieksmi pēc zināšanām, nežēloja līdzekļus un sūtīja viņu pie dažādiem skolotājiem. Tas, protams, paaugstināja dēla izglītības līmeni.
Mintavi visvairāk saistīja dabas zinātnes, jo šī interese bija ģenētiski pārmantota no tēva. Otra joma, kurā Mintavi guva labus panākumus, bija ģeogrāfija, jo uz to viņu pamudināja Edoni, kas savukārt to bija izvēlējies kā vienu no saviem uzdevumiem.
Kad Mintavi bija pieaudzis, kāds neizprotams iekšējs spēks viņu mudināja doties pasaulē. Tas, protams, bija Edoni, kurš ātrāk gribēja izkļūt no pelēkās ikdienas.
Edoni Mintavi dzēsa arī jebkādu interesi par ģimenes dzīvi, jo no iepriekšējām dzīvēm apzinājās, kādus pienākumus tā uzliek. Šajā dzīvē Edoni bija izvirzījis sev mērķi — iepazīt pēc iespējas vairāk zemju uz šīs planētas. Ceļot, ceļot un vēlreiz ceļot — tāds bija Edoni pamatmērķis un viņš uz to orientēja arī Mintavi. Tas nepretojās, un pienāca diena, kad vienotu interešu vadīti, abi pameta Mintavi vecākus un devās plašajā pasaulē.
Ļoti īsā laikā Mintavi organizēja ap sevi cilvēku grupu ar līdzīgām interesēm, un viņi visi devās ceļojumos un kļuva par jaunu zemju apguvējiem.
Edoni šie ceļojumi nesa neizsakāmi daudz informācijas, un viņi abi ar Mintavi bija apmierināti ar šādu dzīvesveidu. Visur, kur vien viņi gāja un stāstīja par saviem piedzīvojumiem, atradās cilvēki, kas gribēja ceļot kopā ar viņiem. Tā šo interešu mudināto cilvēku pulks bija izaudzis ļoti liels.
Šis lielais ceļotāju pulks daudzu valstu robežvīros radīja šaubas par ceļotāju miermīlīgajiem nodomiem un tie liedza šķērsot savu teritoriju robežas. Šādas domstarpības ne vienmēr beidzās mierīgi un nācās ķerties pie ieročiem. Tas noveda pie tā, ka Edoni kopā ar Mintavi kļuva par karavadoņiem jau samērā lielai armijai. Tā kā Mintavi bija visa pasākuma organizators un vadītājs, tad negaidīti izveidotajai armijai viņš tika iecelts par ģenerāli.
No tā brīža, kad Mintavi pulki svešās zemēs lauzās ar varu, par Dievišķu uzdevumu izpildi ģeogrāfijas jomā runāt vairs neklājās. Edoni saprata, ka situācija viņam kļuvusi ļoti nelabvēlīga, bet labot to bija ļoti grūti. Viņi tik tālu bija iegājuši svešās zemēs, un viņa karapulki sastāvēja no tik daudzu zemju vīriem, ka paši vairs īsti nesaprata, kurai valstij piederīgi. Vienlaicīgi arī visas valstis bija noskaņotas pret Mintavi kā iekarotāju. Sākotnējais uzdevums — ģeogrāfiskā izpēte un karšu radīšana — bija pārvērtusies jaunu zemju iekarošanā.
Edoni vēl un vēl meklēja iespēju izkļūt no situācijas, bet veltīgi. Izformēt karaspēku nozīmēja ļaut turpat uz vietas nogalināt visus savus sekotājus. Atgriezties izejas punktā nebija iespējams, visapkārt ienaidnieks un vēstures ratu atpakaļ vairs nepagriezt. Turpināt karus bija bezjēdzīgākais, ar ko jebkad Edoni nodarbojies. Viņš deva rīkojumu Mintavi turpināt lauzties uz priekšu, cerībā atrast teritoriju, kur varēs pārtraukt karadarbību un uzsākt mierīgu dzīvi.
Dažādu zemju karaspēki apvienojās pret Mintavi, un virzīšanās uz priekšu prasīja arvien vairāk upurus. No pamatiedzīvotājiem brīvu zemju nebija, bet, kur bija pamatiedzīvotāji, tur pret svešiniekiem sākās cīņa. Mierīgā ceļā karu apturēt nebija iespējams.
Edoni jau likās, ka viņš ar Mintavi nokļuvis apburtajā lokā, no kura nekad neizkļūs, bet tā nebija.
Vienā no 1188.gada kaujām Mintavi krūtis caururba zobens. 40 dzīves gadi bija galā. Cik daudz nejēdzību sastrādāts vēl paspēja nodomāt Mintavi un mira. Pēc viņa nāves neviens vairs nespēja vadīt armiju tādā līmenī, lai tā turpinātu pastāvēt. Īsā laikā tā tika sakauta. Dzīvību zaudēja daudzi tūkstoši Mintavi sekotāji.
Edoni saprata, ka lielā mērā bijis vainīgs pie Mintavi un viņam uzticīgo cilvēku nāves. Viņš zināja, ka palīdzējis Mintavi ieiet vēstures aprakstos gan ar labiem, gan sliktiem darbiem. Mintavi visus savus jaunatklājumus bija aprakstījis daudzās grāmatās, kas saglabājušās līdz mūsdienām, un tagad vēsturnieki tās pēta. Tās visas viņš parakstīja ar pseidonīmu — Cutavi.
Daudzos vēstures materiālos līdz mūsdienām atrodami apraksti par ģeogrāfa — jaunu zemju iekarotāja, Čao-Cun-Mintavi, dzīvi un nāvi.
