No pieaugušo atmiņām
Stāstu izlase: Pieaugušie saskārās ar notikumiem, kas lika viņiem aizdomāties
Bērnībā es savai mammai stāstīju, ka savām acīm esmu redzējusi, kā viņa piedzima. Es stāvēju pelēkā, vēsā rītā pie dzemdību nama, skatījos uz otrā stāva logu un gaidīju viņas nākšanu pasaulē. Kopā ar mani bija vēl divi cilvēki, bet viņus es neatceros. Mamma patiešām ir nākusi pasaulē no rīta, decembrī.
(Moxxxi)
***
Kad biju mazs un sēdēju savā stūrī uz soliņa, mūsu istabā ienāca veca sieviete, ģērbusies kā atraitne – melnā kleitā, kādas nēsāja atraitnes 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, un melnā lakatā. Viņa apsēdās ar muguru pret logu un raudzījās sienā, klusēja. Viņas seja bija saspringta. Tikai vienu reizi viņa man gandrīz nemanāmi pasmaidīja. Kaut kādu iemeslu dēļ domāju, ka tā bija mana vecvecmāmiņa. Viņa sēdēja viena, un istabā biju tikai es. Viņa klusēja, taču šķiet, ka vienreiz teica, ka nākusi pie manas vecmāmiņas, bet viņai atbildēja, ka vecmāmiņas nav mājās. Kad izaugu un nolēmu noskaidrot, kad nomirusi vecvecmāmiņa, ar izbrīnu uzzināju, ka viņa bija mirusi pirms manas dzimšanas; viņai patika sēdēt pie loga un klusēt, un arī ģērbās tāpat.
(timudag)
***
Pusaudžu kompānija, apmēram 15-16 gadus veci, ieskaitot mani, nolēma, ka būtu interesanti pārbaudīt savu drosmi. Un mēs neizdomājām neko labāku, kā naktī doties uz kapsētu (tā atrodas mežā, aiz kapsētas — purvs). Aizgājām, vienojāmies, ka iesim viens pēc otra dziļāk un atgriezīsimies. Es devos. Tur ir сeļu sazarojums — viena taka ir labāka, gar kapsētu, bet otra ir aizaugusi, tā ved garām visvecākajām kapa vietām uz purva pusi. Es aizgāju līdz sazarojumam, pagriežos un dodos pa labāko taku. Eju, eju, un pēkšņi saprotu, ka neesmu tur, kur vajadzētu būt, vecās kapa vietas gandrīz beigušās… Pagriežos atpakaļ, līdz sazarojumam tieku bez problēmām. Mēģinu iet, bet аtkal esmu uz aizaugušās taciņas purva pusē. Nu jau sāku baidīties, griežos atpakaļ, bet vairs nesaprotu, kur ir sazarojums. Pat prātā neienāca pasaukt pārējos, lai nāk palīgā. Un tad, kad jau man sākās panikas lēkme, pēkšņi kaut kas paņem mani aiz rokas! Un man kļuva labi un mierīgi. Šis nezināmais spēks aiz rokas aizved mani pie vecmāmiņas un vectētiņa kapavietām — un pazūd. No turienes līdz meža malai ir rokas stiepiena attālumā…
(AtiragraM)