Kā dvēsele mācīja mūziku mazam bērnam
Atbraukdams, tēvs, kā dāvanu mazajam dēlēnam, atvedis mazu akordeonu. Tas ļoti priecē Edoni (bērna dvēseli), jo viņam ir muzikālā izglītība un viņš visu, ko prot, noteikti iemācīs arī mazajam Jānītim.
Akordeons pamatā arī kļūst par Jānīša galveno rotaļlietu, jo citu vienkārši nav. Edoni liek bērnam pamazām spaidīt taustiņus un ieklausīties skaņās. Vēlāk šīs skaņas savirknēt melodijās, kuras Jānītis dzirdējis pieaugušos dziedam. Ļoti īsā laikā Edoni iemāca Jānītim spēlēt ar labo roku vairākas melodijas un tas izdodas varen labi.
Tālāk seko grūtāks uzdevums iemācīt bērnam spēlēt arī ar kreiso roku. Jānītis pats akordeona taustiņus kreisajā pusē nevar redzēt, tāpēc uz tiem skatās Edoni un programmē Jānītim, kurā brīdī un kur liekami pirkstiņi atbilstoši labās rokas spēlei. Bija vajadzīgi apmēram tikai trīs mēneši, lai Edoni iemācītu bērnu spēlēt maksimāli labi, cik jau nu to pieļāva mazais bērnu akordeoniņš.
Māte, redzēdama sava bērna talantu mūzikas jomā, pat nenojauta, ka bērna dotības attīstās pateicoties Edoni. Mazais Jānis, izsmēlis sava instrumenta iespējas, lūdza mammai, lai nopērk lielāku akordeonu. Kaut ar naudu bija ļoti grūti, tā tika sakrāta un Jānis tika pie akordeona, kurš pēc izmēriem bija tik liels, ka aiz tā augšējās daļas varēja redzēt vairs tikai bērna acis un pieri. Instruments bija par lielu un smagu, bet pamazām Jānis ar Edoni palīdzību iemācījās pārvarēt šīs problēmas. Par jaunā akordeona iespējām bija priecīgs gan Jānis, gan Edoni. lepriekšējā inkarnācijā, kad Edoni ar sava ķermeņa palīdzību Itālijā citiem mācīja mūziku, cilvēki vēl nebija radījuši tik augsta līmeņa mūzikas instrumentus, tāpēc Edoni nevarēja tik plaši izpaust savas spējas un iemācīt to cilvēkiem. Tagad viņiem abiem ar mazo Jāni bija īsti svētki. Edoni priecājās, ka var bērnam iemācīt labi spēlēt un dziedāt, bet Jānis, savukārt, jūsmoja par tām skaņām un to salikumiem, kurus varēja izvilināt no akordeona. Jānis iemācījās ne tikai veikli improvizēt par konkrētām tēmām, bet pamazām arī pats komponēt mūziku un vārdus. Par paša kompozīcijām viņš gan kautrējās citiem atklāties, tāpēc publiski spēlēja tikai citiem pazīstamas melodijas.
Mācīdamies Zādzenes pamatskolas otrā klasē, Jaungada koncerta laikā Jānis ar savu akordeonu sniedza priekšnesumus. Skolā daudziem tas bija pārsteigums, kā šis mazais puišelis, kuram nav nekādas muzikālās izglītības un arī ģimenē nav muzikantu, iemācījies tik labi spēlēt. Neviens no tiem, kuriem radās šāds jautājums, pat nenojauta, ka šīm mazajam muzikantam ir ļoti labs mūzikas pasniedzējs Edoni. Arī pats Jānis nenojauta, ka viņu kāds vada. Bērns domāja, ka tā ir viņa dabīgā interese un gribasspēks, kas novedis pie šāda rezultāta. Vēlāk Edoni iemācīja Jānim spēlēt trompeti un daļēji arī klavieres, kuras bija pieejamas tikai retos gadījumos.
Mazais Jānis sapņoja par iespēju mācīties mūzikas skolā, bet smagie materiālie apstākļi un dzīves vieta šādu iespēju nedeva.
Edoni zināja, ja vien bērns tiktu pie savām klavierēm, viņš Jānim palīdzētu apgūt arī tās augstā līmenī, un nākotnē no šī bērna iznāktu ne tikai augsta līmeņa muzikants, bet arī ļoti labs komponists. Vai mazais Jānītis bija brīnumbērns? Nē, tāds pats kā pārējie. Tikai viņa dvēselei bija muzikālā izglītība, kuru tā varēja nodot savam ķermenim. Ja Jānīša pirmie septiņi dzīves gadi ar tēvu nebūtu bērna veselību un apziņu graujoši, ja pats Edoni nebūtu tik lielā mērā cietis, tad mazais bērns cilvēkiem mūzikas jomā demonstrētu patiesi dievišķus brīnumus, kas neatstātu vienaldzīgu nevienu. Bet šajā situācijā Edoni priecājās arī par pašreiz sasniegto. Izaudzis, Jānis tā arī nekļuva par profesionālu muzikantu, bet spēlēja tikai savam un draugu priekam, reizēm sakomponējot pa kādai dziesmai.