1148. gadā dvēsele Edoni inkarnējās, lai veidotu vīrieti, ko pieaugušu sauks vārdā Čao-Cun-Mintavi. Edoni inkarnējās Ķīnā — valstī ar ļoti augstu garīgās izglītības līmeni, tāpēc dzīve solījās būt ļoti interesanta.

Edoni puisīša tēvs un māte bija samērā turīgi lauksaimnieki, kuri nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Šī nodarbošanās bija viņu iztikas avots, kas apmierināja visas vajadzības.

Drīz pēc Edoni puisīša piedzimšanas, vecāki radīja vēl vienu bērniņu, un ātri vien piedzima meitenīte. Diemžēl māsiņa nodzīvoja tikai 6 mēnešus un smagas slimības nomocīta nomira.

Edoni jau bija paspējis iemīlēt mazo māšeli, tāpēc kopā ar vecākiem smagi pārdzīvoja viņas nāvi, bet ikdienas pienākumi palīdzēja ātri aizmirst šo traģēdiju un dzīve atkal ievirzījās normālās sliedēs.

Čao-Cun-Mintavi daudzas zināšanas ieguva pašmācības ceļā, jo mājās bija daudz vērtīgu grāmatu. Vecāki, redzēdami dēla lielo tieksmi pēc zināšanām, nežēloja līdzekļus un sūtīja viņu pie dažādiem skolotājiem. Tas, protams, paaugstināja dēla izglītības līmeni.

Mintavi visvairāk saistīja dabas zinātnes, jo šī interese bija ģenētiski pārmantota no tēva. Otra joma, kurā Mintavi guva labus panākumus, bija ģeogrāfija, jo uz to viņu pamudināja Edoni, kas savukārt to bija izvēlējies kā vienu no saviem uzdevumiem.

Kad Mintavi bija pieaudzis, kāds neizprotams iekšējs spēks viņu mudināja doties pasaulē. Tas, protams, bija Edoni, kurš ātrāk gribēja izkļūt no pelēkās ikdienas.

Edoni Mintavi dzēsa arī jebkādu interesi par ģimenes dzīvi, jo no iepriekšējām dzīvēm apzinājās, kādus pienākumus tā uzliek. Šajā dzīvē Edoni bija izvirzījis sev mērķi — iepazīt pēc iespējas vairāk zemju uz šīs planētas. Ceļot, ceļot un vēlreiz ceļot — tāds bija Edoni pamatmērķis un viņš uz to orientēja arī Mintavi. Tas nepretojās, un pienāca diena, kad vienotu interešu vadīti, abi pameta Mintavi vecākus un devās plašajā pasaulē.

Ļoti īsā laikā Mintavi organizēja ap sevi cilvēku grupu ar līdzīgām interesēm, un viņi visi devās ceļojumos un kļuva par jaunu zemju apguvējiem.

Edoni šie ceļojumi nesa neizsakāmi daudz informācijas, un viņi abi ar Mintavi bija apmierināti ar šādu dzīvesveidu. Visur, kur vien viņi gāja un stāstīja par saviem piedzīvojumiem, atradās cilvēki, kas gribēja ceļot kopā ar viņiem. Tā šo interešu mudināto cilvēku pulks bija izaudzis ļoti liels.

Šis lielais ceļotāju pulks daudzu valstu robežvīros radīja šaubas par ceļotāju miermīlīgajiem nodomiem un tie liedza šķērsot savu teritoriju robežas. Šādas domstarpības ne vienmēr beidzās mierīgi un nācās ķerties pie ieročiem. Tas noveda pie tā, ka Edoni kopā ar Mintavi kļuva par karavadoņiem jau samērā lielai armijai. Tā kā Mintavi bija visa pasākuma organizators un vadītājs, tad negaidīti izveidotajai armijai viņš tika iecelts par ģenerāli.

No tā brīža, kad Mintavi pulki svešās zemēs lauzās ar varu, par Dievišķu uzdevumu izpildi ģeogrāfijas jomā runāt vairs neklājās. Edoni saprata, ka situācija viņam kļuvusi ļoti nelabvēlīga, bet labot to bija ļoti grūti. Viņi tik tālu bija iegājuši svešās zemēs, un viņa karapulki sastāvēja no tik daudzu zemju vīriem, ka paši vairs īsti nesaprata, kurai valstij piederīgi. Vienlaicīgi arī visas valstis bija noskaņotas pret Mintavi kā iekarotāju. Sākotnējais uzdevums — ģeogrāfiskā izpēte un karšu radīšana — bija pārvērtusies jaunu zemju iekarošanā.

Edoni vēl un vēl meklēja iespēju izkļūt no situācijas, bet veltīgi. Izformēt karaspēku nozīmēja ļaut turpat uz vietas nogalināt visus savus sekotājus. Atgriezties izejas punktā nebija iespējams, visapkārt ienaidnieks un vēstures ratu atpakaļ vairs nepagriezt. Turpināt karus bija bezjēdzīgākais, ar ko jebkad Edoni nodarbojies. Viņš deva rīkojumu Mintavi turpināt lauzties uz priekšu, cerībā atrast teritoriju, kur varēs pārtraukt karadarbību un uzsākt mierīgu dzīvi.

Dažādu zemju karaspēki apvienojās pret Mintavi, un virzīšanās uz priekšu prasīja arvien vairāk upurus. No pamatiedzīvotājiem brīvu zemju nebija, bet, kur bija pamatiedzīvotāji, tur pret svešiniekiem sākās cīņa. Mierīgā ceļā karu apturēt nebija iespējams.

Edoni jau likās, ka viņš ar Mintavi nokļuvis apburtajā lokā, no kura nekad neizkļūs, bet tā nebija.

Vienā no 1188.gada kaujām Mintavi krūtis caururba zobens. 40 dzīves gadi bija galā. Cik daudz nejēdzību sastrādāts vēl paspēja nodomāt Mintavi un mira. Pēc viņa nāves neviens vairs nespēja vadīt armiju tādā līmenī, lai tā turpinātu pastāvēt. Īsā laikā tā tika sakauta. Dzīvību zaudēja daudzi tūkstoši Mintavi sekotāji.

Edoni saprata, ka lielā mērā bijis vainīgs pie Mintavi un viņam uzticīgo cilvēku nāves. Viņš zināja, ka palīdzējis Mintavi ieiet vēstures aprakstos gan ar labiem, gan sliktiem darbiem. Mintavi visus savus jaunatklājumus bija aprakstījis daudzās grāmatās, kas saglabājušās līdz mūsdienām, un tagad vēsturnieki tās pēta. Tās visas viņš parakstīja ar pseidonīmu — Cutavi.

Daudzos vēstures materiālos līdz mūsdienām atrodami apraksti par ģeogrāfa — jaunu zemju iekarotāja, Čao-Cun-Mintavi, dzīvi un nāvi.

Atbraukdams, tēvs, kā dāvanu mazajam dēlēnam, atvedis mazu akordeonu. Tas ļoti priecē Edoni (bērna dvēseli), jo viņam ir muzikālā izglītība un viņš visu, ko prot, noteikti iemācīs arī mazajam Jānītim.

Akordeons pamatā arī kļūst par Jānīša galveno rotaļlietu, jo citu vienkārši nav. Edoni liek bērnam pamazām spaidīt taustiņus un ieklausīties skaņās. Vēlāk šīs skaņas savirknēt melodijās, kuras Jānītis dzirdējis pieaugušos dziedam. Ļoti īsā laikā Edoni iemāca Jānītim spēlēt ar labo roku vairākas melodijas un tas izdodas varen labi.

Tālāk seko grūtāks uzdevums iemācīt bērnam spēlēt arī ar kreiso roku. Jānītis pats akordeona taustiņus kreisajā pusē nevar redzēt, tāpēc uz tiem skatās Edoni un programmē Jānītim, kurā brīdī un kur liekami pirkstiņi atbilstoši labās rokas spēlei. Bija vajadzīgi apmēram tikai trīs mēneši, lai Edoni iemācītu bērnu spēlēt maksimāli labi, cik jau nu to pieļāva mazais bērnu akordeoniņš.

Māte, redzēdama sava bērna talantu mūzikas jomā, pat nenojauta, ka bērna dotības attīstās pateicoties Edoni. Mazais Jānis, izsmēlis sava instrumenta iespējas, lūdza mammai, lai nopērk lielāku akordeonu. Kaut ar naudu bija ļoti grūti, tā tika sakrāta un Jānis tika pie akordeona, kurš pēc izmēriem bija tik liels, ka aiz tā augšējās daļas varēja redzēt vairs tikai bērna acis un pieri. Instruments bija par lielu un smagu, bet pamazām Jānis ar Edoni palīdzību iemācījās pārvarēt šīs problēmas. Par jaunā akordeona iespējām bija priecīgs gan Jānis, gan Edoni. lepriekšējā inkarnācijā, kad Edoni ar sava ķermeņa palīdzību Itālijā citiem mācīja mūziku, cilvēki vēl nebija radījuši tik augsta līmeņa mūzikas instrumentus, tāpēc Edoni nevarēja tik plaši izpaust savas spējas un iemācīt to cilvēkiem. Tagad viņiem abiem ar mazo Jāni bija īsti svētki. Edoni priecājās, ka var bērnam iemācīt labi spēlēt un dziedāt, bet Jānis, savukārt, jūsmoja par tām skaņām un to salikumiem, kurus varēja izvilināt no akordeona. Jānis iemācījās ne tikai veikli improvizēt par konkrētām tēmām, bet pamazām arī pats komponēt mūziku un vārdus. Par paša kompozīcijām viņš gan kautrējās citiem atklāties, tāpēc publiski spēlēja tikai citiem pazīstamas melodijas.

Mācīdamies Zādzenes pamatskolas otrā klasē, Jaungada koncerta laikā Jānis ar savu akordeonu sniedza priekšnesumus. Skolā daudziem tas bija pārsteigums, kā šis mazais puišelis, kuram nav nekādas muzikālās izglītības un arī ģimenē nav muzikantu, iemācījies tik labi spēlēt. Neviens no tiem, kuriem radās šāds jautājums, pat nenojauta, ka šīm mazajam muzikantam ir ļoti labs mūzikas pasniedzējs Edoni. Arī pats Jānis nenojauta, ka viņu kāds vada. Bērns domāja, ka tā ir viņa dabīgā interese un gribasspēks, kas novedis pie šāda rezultāta. Vēlāk Edoni iemācīja Jānim spēlēt trompeti un daļēji arī klavieres, kuras bija pieejamas tikai retos gadījumos.

Mazais Jānis sapņoja par iespēju mācīties mūzikas skolā, bet smagie materiālie apstākļi un dzīves vieta šādu iespēju nedeva.

Edoni zināja, ja vien bērns tiktu pie savām klavierēm, viņš Jānim palīdzētu apgūt arī tās augstā līmenī, un nākotnē no šī bērna iznāktu ne tikai augsta līmeņa muzikants, bet arī ļoti labs komponists. Vai mazais Jānītis bija brīnumbērns? Nē, tāds pats kā pārējie. Tikai viņa dvēselei bija muzikālā izglītība, kuru tā varēja nodot savam ķermenim. Ja Jānīša pirmie septiņi dzīves gadi ar tēvu nebūtu bērna veselību un apziņu graujoši, ja pats Edoni nebūtu tik lielā mērā cietis, tad mazais bērns cilvēkiem mūzikas jomā demonstrētu patiesi dievišķus brīnumus, kas neatstātu vienaldzīgu nevienu. Bet šajā situācijā Edoni priecājās arī par pašreiz sasniegto. Izaudzis, Jānis tā arī nekļuva par profesionālu muzikantu, bet spēlēja tikai savam un draugu priekam, reizēm sakomponējot pa kādai dziesmai.

Cilvēki savos izteikumos dažreiz lieto interesantus vārdu salikumus, bet tad, kad viņiem pajautā, kāpēc ir lietots tieši tāds vārdu salikums, paši paskaidrot to nespēj. Tipisks piemērs ir akadēmiķa Vladimira Vernadska izteikums par astrologu Sergeju Vronski: "Lai gan esat cēlies no slāvu muižnieku dzimtas, Jums ir īsts ārieša gars!"

S. Vronskim dvēsele tiešām bija āriete humanoids ar atbilstošu garu. Ar to arī izskaidrojamas viņa fantastiskās spējas. Bet vai akadēmiķis V. Vernadskis to zināja, ja tā runāja? Teikšu tā, ka akadēmiķis nezināja, bet viņā esošā dvēsele gan to zināja. Un tā kā V. Vernadskis šajā situācijā runāja, kā pieņemts teikt, no sirds, tad sirdsbalss (dvēsele) viņam arī lika pateikt šādus vārdus. Tajā pašā laikā, šī izteikuma pirmā daļa norāda it kā uz neloģisku atklājumu slāvu muižnieks un ārietis. It kā tas nebūtu savienojams! Skumji, ka akadēmiķis V. Vernadskis nav apzinājies, ka āriešu inkarnācija nav saistīta ne ar tautību, ne tituliem. Jā, Sergejs Aleksejevičs Vronskis nenoliedzami uz šīs Zemes bija viens no spilgtākajiem dievišķās hierarhijas pārstāvjiem. 

Bet pat tāds izcils cilvēks kā Sergejs Aleksejevičs Vronskis, uzskatīdams, ka jautājums par labo un ļauno ir nosacīts, kļūdījās. Strīdīgs ir tikai jautājums par mūsu zināšanu līmeni šajā jomā un tam atbilstošu izšķirtspēju. Šī izšķirtspēja, kas ir labs, kas ļauns, ir ielikta mūsu dvēselēs visām dzīves situācijām.