Lai redzētu dvēseli, ir nedaudz jāapgūst patiesā psiholoģija, un jāiemācās paplašināt savu redzes diapazonu. Ne visi cilvēki redz dvēseli tāpēc, ka cilvēka redzes diapazons ir ierobežots. Ja mēs gribam redzēt mikro pasauli, mēs ņemam mikroskopu. Ja gribam makro pasauli – ņemam teleskopu. Šīs ierīces cilvēki lieto kā protēzes. Bet cilvēks pat nenojauš, ka viņa prātā, viņa neironos ir programmas, kas var paplašināt redzes diapazonu un cilvēks var nelietot mikroskopus un teleskopus, ja viņš māk ieslēgt šīs programmas. Tātad redz tie, kuri māk ieslēgt vajadzīgās programmas.

Šodien mūsdienu foto aparatūra, video aparatūra dvēseli var nofotografēt, nofilmēt. Bieži vien uz fotoattēliem ir redzamas apaļas bumbas. Tās ir dvēseles. Viņām var palūgt izdarot fotografēšanu vai video filmēšanu, un dvēseles arī labprāt pozē. Viņas ir caurspīdīgas. Arī spoki ir caurspīdīgi, ja cilvēki to redz. Spoks ir tā pati dvēsele, kas attēlo kādu cilvēku, kurā viņa ir agrāk dzīvojusi.

Dvēsele ir veidota no tādām sistēmām, ka viņa spēj pārveidoties jebkurā formā. Ja cilvēka forma paliek nemainīga – mēs varam pārģērbties, varbūt sevi mazliet pamainīt matu krāsu, grimu izveidot, tad forma mums paliek tā pati. Taču dvēselei tā ir tāda dabīga spēja – veidot jebkuru formu. Kāpēc dvēseli reizēm var redzēt, bet reizēm nē? Tāpēc, ka dvēsele spēj savas sastāvdaļas padarīt blīvākas – sablīvēt, lai iekļautos cilvēka redzes diapazonā.

Ja pastāv dvēsele, tad tā, protams, arī no kaut kā sastāv. Fiziskā ķermeņa pamatsastāvdaļa ir šūna, bet dvēseles – megastons. Atkarībā no tā, cik attīstīta ir dvēsele, tik liels daudzums viņā ir megastonu. Šis skaits nepārtraukti mainās.

Vai dvēseli var nosvērt? Jā, var! Tikai ne tādā veidā, kā to pašlaik dara zinātnieki. Sverot cilvēku miršanas brīdī, viņi konstatējuši, ka cilvēka svars samazinās par 3-7 gramiem. Uzskats, ka tāds ir dvēseles svars, ir maldīgs. Šo svara starpību rada miršanas brīdī izelpotais gaiss un kosmiskās enerģijas daļiņu aizplūšana no ķermeņa.

Maldīgs ir arī uzskats, ka dvēsele pamet ķermeni tieši miršanas brīdī. Dažādās situācijās tas notiek atšķirīgi.

Latvijas Energoinformācijas apmaiņas asociācijas prezidents Valērijs Paramonovs intervijā avīzei “Zintnieks” (Nr.7, 2000.g.) apgalvo: “Jo dvēsele vieglāka, jo tai mazāk grēku (sārņu) un tā ir garīgāka.”
Šis apgalvojums ir pilnīgi aplams.

Dvēseles svaru nosaka megastonu skaits, tāpat kā fiziskā ķermeņa svaru — šūnu skaits. Dvēsele garīgi attīstītāka ir tieši tad, kad megastonu ir vairāk, neatkarīgi no grēcīgās informācijas daudzuma. Lai daļēji apmierinātu lasītāju zinātkāri, minēju dažus skaitļus, atgādinot, ka megastons, mainoties tā lielumam, maina arī svaru:

~ 500 megastonu – 0,5-1 g;
~ 5000 megastonu – 2-8 g;
~ 1 milj. megastonu – 7-15 g;
~ 2 milj. megastonu – 14-25 g.

Vēl jāpiebilst, ka atsevišķos gadījumos tāpat kā fiziskais ķermenis spēj levitēt (lidot), tāpat arī dvēsele var iegūt bezsvara stāvokli.

Ja dvēsele atrodas ārpus fiziskā ķermeņa, tad tās megastonu spirāles izvietojas lodveida formā. Ja dvēsele iemiesojas, tad tā transformējas atbilstoši attiecīgā ķermeņa formai, kurā iemiesojusies. Dvēsele sastāv no tik smalkām energoinformatīvām struktūrām, ka spēj bez sarežģījumiem tikt cauri betonam, metālam, kokam u.c. Ārpus fiziskās pasaules, protams, arī dvēselei ir nepārvaramas barjeras Dieva valstībā, ko reliģijās sauc par “debesu vārtiem”, bet zinātniskajā terminoloģijā par invāzu. Tas sastāv no dzīvām būtnēm, kuras kontrolē, kuru dvēseli, kur drīkst vai nedrīkst ielaist. Invāzi ir pārejas vietas no vienas pasaules citās paralēlajās pasaulēs. Tas nozīmē, ka nevar pāriet no vienas pasaules otrā citur, kā tikai caur invāzu.